Kalkulators
Investīcija:| Operācija: |
| Valūta: |
| Skaits: |
Jaunumi uz e-pastu
Empire Club of Canada investīciju foruma prognozes 2010.gadam
Publicējam Nika Bariševa runu ikgadējā Investīciju forumā “Empire Club of Canada”, kurā apskatītas 2009.gada svarīgākās tendences un 2010.gada zelta tirgus attīstības prognozes.
Niks Bariševs ir kompānijas “Bullion Management Group Inc.” prezidents un izpilddirektors. Tā ir dārgmetālu investīciju kompānija, kas investoriem piedāvā izdevīgi un ērti iegādāties un glabāt fizisko zeltu. N.Bariševs ir Ziemeļamerikā plaši atzīts zelta investīciju eksperts, kā arī grāmatu autors, lektors un finanšu komentētājs dārgmetālu tirgus nozarē.
Sveicināti. Esmu pagodināts runāt forumā “Empire Club”.
Katru gadu pēdējo trīs gadu laikā esmu šeit, lai dalītos priekšstatos par dārgmetālu nozari un jo īpaši par norisēm zelta tirgū. Parasti, lai spriestu par kādiem signāliem nākamajam gadam, ir nepieciešams atskatīties atpakaļ un izvērtēt iepriekšējā gada notikumus. Šogad izvēlēties galvenos notikumus ir bijis daudz grūtāk nekā parasti. Pēdējā laikā zelta tirgus ziņu biežums paātrinājies atbilstoši zelta cenas izaugsmei. 2009. bija aizraujošs gads zelta tirgū, kurā iezīmējās jauns zelta cenas vidējais augstākais līmenis USD 1088, bet 2010. gads solās būt vēl aizraujošāks.
2009. gadā zelts atguva savu vēsturisko monetāro lomu kā valūtas garants. Tādēļ ietekmes un notikumi, kas iespaido zelta cenu, nav vienkārši preču piedāvājuma-pieprasījuma pamatprincipi, bet ir saistīti ar sarežģītākiem pasaules mēroga monetārajiem jautājumiem. Lai apkopotu dažus būtiski svarīgus notikumus, es domāju, ir nepieciešams tos iedalīt trīs kategorijās.
Pirmkārt, ir acīmredzamie notikumi – tie, kuru ietekme uz zelta cenu ir pašsaprotama. Otrkārt, ir notikumi, kuri prasa dažas interpretācijas (apsvērumus) un visbeidzot ir notikumi, kurus varētu saukt par nākotnes procesu „dīgļiem”. Šie notikumi un procesi ir agrīnā attīstības stadijā un to ietekme var izrādīties nenozīmīga, vai arī tie var izvērsties par tektoniskiem spēkiem, kas pilnīgi sagraus ar zeltu saistīto finanšu ainu.
Jau pagājis vairāk nekā gads, kopš Volstrītas spēlētāji spēra dažus ļoti neveiksmīgus soļus, kas izraisīja vēl nebijušus zaudējumus un kurus pēc tam uzkrāva ASV nodokļu maksātāju pleciem. Par savu nekompetenci un alkatību lielākā daļa atbildīgo uzņēmumu vadītāju tika apbalvoti ar dāsniem atlaišanas pabalstiem vai ar jaunām darba vietām ar ne mazāku atalgojumu un statusu, kā tajās, kuras nācās atstāt. Vēl vairāk pārsteidz tas, ka vienu gadu vēlāk daudzi no šiem cilvēkiem turpina dot padomus ASV valdības finanšu politikas veidotājiem. Mans kolēģis, trendu analītiķis Ričards Karns salīdzina šo konkrēto situāciju vistu baru, kuras konsultējas ar lapsām par tādu vistu kopienas problēmu, kā strauja vistu populācijas samazināšanās. Tā kā ASV fiskālā politika ir to pašu galveno amatpersonu pārziņā, varam pieņemt, ka status quo turpināsies, kamēr kuģis beidzot uzskries uz sēkļa. Tāpēc sāksim ar nenoliedzamiem faktiem zelta tirgū pēdējā gada laikā, kurā pirmo reizi 20 gados zelta iegāde ieguldījumu nolūkā apsteidza zelta iegādi juvelierizstrādājumu nozarē.
Tomēr, runājot par nozīmību, centrālo banku veiktā zelta iegāde šā pēdējā gada laikā izvirzās visu citu notikumu priekšplānā. Pirmo reizi 20 gados centrālās bankas no neto zelta pārdevējām kļuva par neto zelta pircējām. Tas ir lielu pārmaiņu process.
Indijas centrālā banka 2009. gada rudenī, iegādājoties vairāk nekā 200 tonnas SVF zelta, parādīja, ka lielās centrālās bankas par zeltu ir gatavas maksāt tirgus cenu. Tas noņēma bažas, ka pārdošana valsts sektorā spēj būtiski iedragāt tirgus konjunktūru. Kaut arī centrālās bankas pēdējā laikā ar katru gadu pārdod mazāk zelta, iespēja, ka SVF pārdos zeltu, pastāvīgi negatīvi ietekmēja tirgu. Krievija un Ķīna turpināja kliedēt šīs bailes, izpaužot, ka arī tās ir papildinājušas savas zelta rezerves attiecīgi 130 un 454 tonnu apmērā. Arī vairākas mazo valstu, piemēram, Šrilankas un Maurīcijas centrālās bankas papildināja savas zelta rezerves. Tāpēc centrālo banku veiktie zelta iepirkumi bija ievērojami 2009. gada zelta tirgus notikumi, kuri 2010. gadā, visticamāk, turpināsies
Nākamā līmeņa ziņu notikumiem bija sekas, kas varbūt nav tik redzamas no pirmā acu uzmetiena. 6. oktobrī Lielbritānijas laikraksta “Independent” ilggadējais korespondents Roberts Fisks publicēja rakstu ar nosaukumu „Dolāra noriets” (The Demise of the Dollar). Tajā aprakstīts, ka „arābu valstis ar Ķīnu, Krieviju un Franciju ir pieņēmušas slepenu lēmumu pārtraukt izmantot ASV valūtu naftas tirdzniecībā”. Lai gan centrālās bankas nekavējoties noraidīja šīs baumas, tirgus šo noliegumu uztvēra kā nepārprotamu vainas uzņemšanos un zelta cenas līkne caursita gadu ilgušo pretestību pie atzīmes USD 1020 par unci, izveidojot tajā dienā pilnīgi jaunu tirdzniecības diapazonu.
Tas, ka Irānas naftas birža nodrošina naftas tirdzniecību vairākās valūtās, bet ne par ASV dolāriem, ir vēl viens apliecinājums tam, ka šī tendence turpināsies. Turklāt lielākā ASV atbalstītāja ar naftas dolāru Saūda Arābija ir paziņojusi, ka tā vairs nepārdos naftas fjūčerus Ņujorkas Preču un izejvielu biržā NYMEX. Līdzīgs notikums 19.oktobrī gandrīz nemaz netika atspoguļots pasaules vadošajā presē; faktiski, vienīgā ziņa, kuru es par to varēju atrast bija „Al Jazeera Online”. Tā bija desmit Centrālās, Dienvidamerikas un Karību jūras baseina valstu vienošanās reģiona iekšējā tirdzniecībā izmantot sukrē, nevis dolāru. Arī Venecuēla, kas ir viena no lielākajām Rietumu naftas piegādātājām, ir iesaistījusies jaunajā aliansē.
Šī tendence ir būtiska attiecībā uz zeltu, jo kopš 1973. gada ASV ir varējusi uzkrāt milzīgu deficītu, pateicoties tam, ka tai ir vienošanās ar OPEC noteikt naftas cenu tikai dolāros. Šī sistēma darbojās līdz 2008. gada finanšu krīzei, kura, kā daudzi uzskata, nelabojami iedragāja dolāram tradicionāli piemītošo vērtību. Šis naftas dolāru eksperiments, kas sākās 1971.gadā līdz ar dolāra piesaistes zeltam atcelšanu un turpinājās 1973.gadā, kad dolārs būtībā bija garantēts ar naftu, tuvojas beigām tikai pēc 36 gadiem. Tomēr, ņemot vērā citu valūtu vājumu un to, ka neviena cita papīra valūta šobrīd negrasās aizstāt ASV dolāru, process var ilgt gadiem. Naftas dolāru hegemonijas beigas, kas, manuprāt, ir neizbēgamas, ievērojami ietekmēs zelta tirgu.
Cits gadījums, kura sekas prasa zināmu ekstrapolāciju, bija Ķīnas valdības pasākums Ķīnas iedzīvotājiem veicināt un atvieglot zelta iegādi. Ķīnas apskatniekiem ir zināms, ka ķīniešiem izsenis raksturīga mīlestība pret zeltu. 9. decembrī aģentūra „Reuters” paziņoja, ka Ķīna pirmo reizi vēsturē ir apsteigusi Indiju kā pasaules lielāko zelta pircēju. Ķīnieši pierādījuši arī spēcīgu noslieci uz taupīšanu. Tā kā viņu valdība neslēpj savu neapmierinātību ar ASV dolāru un tā kā citu drošu investīciju iespēju ir maz, Ķīnas iedzīvotāji varētu nodrošināt zelta cenas atbalstu un pacelt to jaunās virsotnēs. Ja katrs no 80 miljoniem vidusšķiras ķīniešu iegādātos vienu unci zelta, tas kopā veidotu 2500 tonnas. Ir svarīgi atcerēties, ka pēdējā zelta buļļa trenda laikā Ķīnas iedzīvotāji tajā nevarēja piedalīties. Šai situācijai noteikti jāvelta neatslābstoša uzmanība.
Visbeidzot, trešajā kategorijā ir jaunumi, kurus varētu salīdzināt ar uzšķiltu sērkociņu, kas vai nu nodzisīs vai aizdegsies, uzsākot nekontrolējamu meža ugunsgrēku. Lielākā daļa no mums zelta nozarē ir apzinājusies, ka šādas dzirksteles ignorēt var tikai uz savu risku. Daudzi stāsti, kas pirms dažiem gadiem sākās kā aizdomas vai baumas, šodien tiek pieņemti kā vispārzināmi fakti. Un pirmais no šādiem vispārzināmiem procesiem ir nelīdzsvarotība starp zelta atvasinājumiem, starpniecības vērtspapīriem un fiziskā zelta esamību. Tas ir būtisks jautājums, jo neskatoties uz visiem pūliņiem, Volstrīta joprojām nevar drukāt zeltu.
Tā kā gandrīz viss jebkad iegūtais zelts pastāv un zelta rezerves un ražošanas plāni tiek rūpīgi uzraudzīti, šādas pretrunas parādīsies ātrāk salīdzinoši mazajā zelta tirgū, nekā tas iespējams citās preču grupās. Kad finansisti izstrādā jaunus zelta investīciju instrumentus, cilvēki sāk rēķināt. Ja izrādās, ka finanšu iestādes ir pārdevušas vairāk papīra zelta nekā tas faktiski eksistē fiziskā veidā viņu pārziņā, tad papīra zelta un fiziskā zelta cena varētu atšķirties.
Šajā gadā daudzi analītiķi sākuši pastiprināti pārbaudīt zelta un sudraba biržā tirgotos fondus (ETF). Jūlija vidū hedžfondu gigants „Greenlight Capital” paziņoja, ka pārvieto aktīvus no pasaules lielākā zelta ETF – „SPDR Gold Shares” – uz ieguldījumiem fiziskajā zeltā. Kompānija „Greenlight” ir nozares līdere, kuras darbības tiek rūpīgi pētītas un bieži atdarinātas. Lai gan „ Greenlight” pārvaldnieks Deivids Einhorns apgalvo, ka iegādāties īpašumā un glabāt fizisko zeltu esot lētāk, nekā segt EIF izmaksas, fakts, ka lielākais nozares vadošais fonds varētu pārcelt ieguldījumus uz fizisko zeltu, liek atskanēt trauksmes zvaniem.
Tā kā ETF faktiski neiegādājas savus aktīvus, „pilnvarotajiem dalībniekiem” nekas netraucē izmantot lienētu zeltu. Var tikai minēt, kāds ir ETF rīcībā esošā lienētā zelta apjoms. Gadījumā, ja tiks pieprasīts liels daudzums fiziskā zelta, ETF ieguldītāji cietīs neparedzētus zaudējumus stresa apstākļos, kad zelts tiem būs visvairāk nepieciešams.
Saistībā ar šiem 2009. gada notikumiem man bieži jautā: „Cik augstu zelta cena varētu celties?" Apskatīsim dažus skaitļus.
Mēs zinām, ka 2010. gadā ASV ir nepieciešams refinansēt valsts parādu vismaz divu triljonu dolāru apmērā. Šādu naudu var piesaistīt kādā no trim veidiem: pārdodot obligācijas, palielinot nodokļus, vai Federālajām Rezervēm laižot apgrozībā jaunu naudu. Ārvalstu investoru apetīte uz ASV Valsts kases parādzīmēm 2009. gadā ir samazinājusies. Bezdarba pieaugums līdz ar iedzīvotāju novecošanos ir faktori, kuru dēļ lielāku nodokļu uzlikšana būtu slikta izvēle. Tāpēc ASV Federālās Rezerves būs spiestas samilzušo parādu segt ar jaunas naudas izlaidi, vēl vairāk mazinot uzticību dolāram kā pasaules rezerves valūtai.
Tas veicinās centrālo banku, jo īpaši jaunattīstības valstīs, paātrināt zelta uzkrāšanu. Hedžfonda “BlueGold Capital” izpilddirektors un valsts ieguldījumu fondu eksperts kopš savas darbības kompānijā “Morgan Stanley” Stīvens Džens lēš, ka Ķīnas, Indijas un Krievijas centrālo banku īpašumā esošā zelta procentuālā daļa ir tikai 2,2 procenti. Tas ir salīdzināms ar Rietumu centrālajām bankām piederošajiem 38 procentiem. Saskaņā ar S.Dženu tām būtu jāiegādājas zelts USD 115 miljardu dolāru vērtībā pašreizējās cenās, lai zelta procentuālo daļu paaugstinātu tikai 5 procentiem no kopējām rezervēm, un USD 700 miljardu vērtībā, lai sasniegtu tikai pusi no Rietumeiropas līmeņiem. Kā daudzi citi zelta nozarē, mēs esam konstatējuši, ka fonda pārvaldītāji sāk iegādāties zeltu kā ilgtermiņa apdrošināšanu, ko tie plāno turēt īpašumā vairākus gadus. Pēc kādas aplēses, ja pasaules pensiju fondi un hedžfondi pārvietotu tikai piecus procentus no to aktīviem zeltā, kas šodien šķiet diezgan konservatīvs solis, zelta tirdzniecības cena varētu pārsniegt USD 5000. Tā kā vadošie aktīvu pārvaldītāji, piemēram, Deivids Einhorns, Dzons Polsons un Pols Tudors Džounss jau iegulda zeltā ievērojamu savu portfeļu daļu, process jau varētu būt sācies.
Noslēgumā jāsecina, ka pagājušā gada notikumi veido labvēlīgus apstākļus zelta cenas izaugsmei 2010. gadā. Pie nesen sasniegtās atzīmes USD 1200 daudzi uzskatīja, ka zelts ir pārpirkts. Tiem, kuri tā uzskata, es gribētu citēt ieguldījumu leģendas Ričarda Rasela nesen teiktos vārdus: „Ja zelta cenas izaugsme ir paraboliska, tad ne par kādu „pārpirkumu” nevar būt ne runas”. Praktiski jebkurš no manis minētajiem 2009. gada notikumiem varēja izraisīt šādu parabolisku zelta cenas pieaugumu. Pašlaik Ķīnas un Indijas iedzīvotāji, visas, izņemot Rietumu, centrālās bankas, valsts ieguldījumu fondi, pensiju fondi un hedžfondi pasaulē meklē veidus, kā palielināt savus ilgtermiņa ieguldījumus zeltā. Cenas lejupslīde no nesen sasniegtā rekorda USD 1200, šķiet, ir beigusies, paverot pievilcīgu ieejas punktu investoriem. 2010.gadā mēs varētu pieredzēt cenu pieaugumu līdz vismaz USD 1300 - USD 1500.
Ir svarīgi saprast, ka tas nav buļļa tirgus tradicionālā izpratnē. Ja vien valdības visā pasaulē nepārtrauks drukāt jaunu naudu, zelta cena turpinās pieaugt. Ir viena slavena investīciju aksioma: „Tagad vienmēr ir visgrūtākais laiks ieguldījumiem.” Es tai gribētu piebilst: „Bet tagad ir arī labākais laiks nodrošināt, ka mūsu uzkrāto kapitālu aizsargā īpašumtiesības uz zeltu.”
Paldies.
Niks Bariševs
Bullion Management Services Inc.
Niks Bariševs ir kompānijas “Bullion Management Group Inc.” prezidents un izpilddirektors. Tā ir dārgmetālu investīciju kompānija, kas investoriem piedāvā izdevīgi un ērti iegādāties un glabāt fizisko zeltu. N.Bariševs ir Ziemeļamerikā plaši atzīts zelta investīciju eksperts, kā arī grāmatu autors, lektors un finanšu komentētājs dārgmetālu tirgus nozarē.
Avots: http://www.safehaven.com
